|
Mans koks
Koka sakne ieaug zemē,
Un izaug ozols liels un varens.
To stādiju es,kad bērnībā pati augu.
Nu lieli mēs,katram sava sirds.
Tad pienāca rudens,negaisa laiks.
Vējš plosīja koku,lauzdams lapas nost.
Tad zibens ar neredzamu spēku iespēra tam.
Koks nolūza manā priekšā nedzīvs.
Vairs nav mana koka,ko stādiju es.
Tik saknes no zemes ir pacēlušās.
Tās neatdzīvosies,sirds tam ir lausta.
Nav vairs koka ko stādiju es.
|
|
Ozols rudenī
Viss klājums, kur acis vien sniedzas, kails
Vien ozols dažas lapas tur
Daba kaila, nobijusies ziemas tuvuma
Vien vientuļš ozolos lauka vidū stāv
Bērza lielā mīla pret kaimiņieni egli lauka malā
Vasaras garumā meža mēdijus baroja
Žagata bērnus izskolot spēja
Dzenis saklauvēto kapitālu dobumā krāja
Stāv bērzs kails, rudens lietū raud
Pliku egle ziemā kur liks
Stāv ozols lauka vidū viens
Sīļi rindā ar gaismu pēc zīlēm steidz
|
|
Kokam ir sakne zemē augoša,
Cilvēkam sirds krūtīs pukstoša.
Ja nozāģē koku, celms paliek.
Ja ievaino sirdi, pat rēta nepaliek.
Celms gatavojas atvasēm jaunām,
Bet sirds noasiņo pamazām.
Tālāk nav vērts runat par sirdi,
Tā piedzīvoja smagu mokošu nāvi.
Bet celms?
Tas atkal par ozolu izauga,
No jauna dzīvot uzsāka.
Kur tad slēpjas tā mācība?
Kas visiem mums jāzina?
|
